Kuldīgas bērnu deju kolektīvs "Stariņš" jūlija sākumā devās uz starptautisku folkloras festivālu Serbijas galvaspilsētā Belgradā un man bija iespēja braukt viņiem līdzi. Serbija ir agrāra valsts- aiz autobusa loga nebeidzami kukurūzas, kviešu, saulespuķu, rapšu, kabaču lauki... . Savā vēsturē Serbija gājusi no rokas rokā- bijusi gan Bulgārijas, gan Ungārijas, gan Turcijas sastāvā, to okupējuši arī austrieši. Pilnīgi neatkarīga kļūst 1878. g. un 1882. g. nodibinās Serbijas karaliste.
Līdz 2006. gadam Serbijas bija viena no Dienvidslāvijas republikām.
Belgrada atrodas vietā, kur Sava ietek Donavā.
Pilsētas centrs ir Republikas laukums ar priņča Mihailo statuju. Vietējie, sarunājot tikšanos šajā laukumā, parasti saka- tiekamies pie zirga.
Vecpilsēta kā tāda patiesībā nav.
No Republikas laukuma sākas skaista, plaša gājēju iela ar daudz āra kafejnīcām ( un saldējums ir ļoti garšīgs), pazīstamu un ne tik pazīstamu zīmolu veikaliem, neskaitāmām suvenīru tirgotavām.
Ielu muzikantam sava autonomā "elektrostacija"
Gājēju iela aizved līdz senam romiešu cietoksnim Kalemegdan, no kura patiesībā saglabājies ir samērā maz. Kā stāstīja vietējais pavadonis, virs šī cietokšņa, neveicot nekādus arheoloģiskos izrakumus ( jo nevienam tas nav interesējis), uzbūvēts šodienas atpūtas parks. Vien dažviet redzamas senā cietokšņa sienas.
Sv. Savas katedrāle, kas esot trešā lielākā pareizticīgo katedrāle pasaulē. Tā uzcelta vietā, kur turki lika sadedzināt Sv. Savas pīšļus, lai nepadarītu viņu par kulta personu, bet notika pretējais. Katedrāles iekšienē norit restaurācijas darbi.
Mūsu dejotāji
Un serbu deju kolektīvi
Dzīvojām dzelzceļnieku skolas viesnīcā. Skolas mācību korpusi un viesnīca izvietotas tā, ka veido palielu iekšējo pagalmu. Taču...nu jā, ar sakoptību tas, tāpat kā visa pilsēta ( izņēmums ir gājēju iela ) nevar lepoties.
Viesnīcas balkoniņi bija tik maziņi, ka uz tā vietas bija tikai diviem kurpju pāriem, bet ne diviem to nēsātājiem.
Otrā rītā pēc mūsu ierašanās pie ārdurvīm parādījās sarkans paklājs, tātad- laipni lūgti!
--------
Daži vērojumi pilsētā-
Uzraksti ir gan kirilicā, gan arī ar latīņu burtiem. Sazināties var arī krievu valodā. Vietējie ir laipni un viesmīlīgi. Ļoti daudz smēķētāju- gan vīrieši, gan sievietes un visās vecuma grupās. Un bija izbrīnīti, ka no mūsu grupas pieaugušajiem tikai viens smēķēja. Braukšanas kultūra ir briesmīga. Pēc statistikas katru dienu Belgradā ap 15 cilvēki iet bojā uz gājēju pārejām. Zaļā gaisma luksoforā deg tikai 15 sekundes un tad nu visi rikšiem vien skrien pāri krustojumam.
Suvenīru tirgotavās var nopirkt arī šādus T-kreklus.
Pirms braukšanas izlasīju, ka Serbijā ir produkts, ko gatavo sakuļot raudzētas piena plēves... mjā, piena plēves man uzdzen šermuļus. Bet nu biju ieinteresēta un nopirku. Patiesībā tas ir sviests. Man garšoja, tikai varēja nebūt tik sāļš. Tāds, kā kādreiz bija mums dabīgs sviests bez eļļas piedevām un kuru pēc izņemšanas no ledusskapja nemaz tik viegli uz maizes uzsmērēt nevarēja, jo bija tāds nedaudz drupens.
